.....: 2011

viņam

Saucu
tevi savā sirdī,
Redzu tukšums kavē bezgalīgs.
Saki, kāpēc no sirds nespēju 
tevi vairs aizmirst nemaz un nekad?

Nu ir tapušas arī lacītes jeb krūšautiņi

Matu rotas

Nu pienākusi kārta atrādīt matu rotas...

Krāsu spēles

Tās bumbas mani nepazīst
Jo es paslēpies aiz magonēm. /M. Freimanis/

Ieklausies!

Ieklausies, kā klusums kliedz!

Ieklausies!

Nemelosim atkušņiem

Nemelosim atkušņiem
Neskaitīsim zvaigznes skaļi
Ticēsim kā bērni mazi
Fejām, svēteļiem un sev.

Kārumniekiem

Saldum salda šokolāde, kas ietīta maigās rozēs, magonēs vai mīkstā pēlī.

Piespraudītes

Mazliet no mazliet.
Mazliet izdomas, mazliet čakluma, mazliet asuma, mazliet piedomas, mazliet karstuma, mazliet - un piespraudītes gatavas!

Ir tāds skaists indiešu ticējums, kurš apgalvo, ka tad, kad līst lietus un pie debesīm Svati zvaigzne stāv zenītā, tad gliemežnīcā iekritusi lietus lāse pārvēršanas par pērli. Gliemežnīcas, to zinot, kad spīd šī zvaigzne, paceļas virspusē un gaida, kad nokritīs dārgā lāse. Kad lāse iekrīt pērlenē, tā ātri aizveras un nogrimst jūras dibenā, lai tur pacietīgi audzētu šo pērli.

Mums jālīdzinās gliemežnīcām.

Sākumā jāsadzird, pēc tam jāsaprot, bet pēc tam, novēršot visus traucēkļus, jāaizver prāts ārējai ieteimei un jāveltī sevi patiesības audzināšanai sevī.

Zvaigznes

Šovakar vējam
glāstoši pirksti
un zvaigznes mirdz silti
kā kamīna liesmas,
pie kura sildījos sapnī.

Un šonakt es nevaru klusēt —
šovakar zvaigznēm
pastāstu pasaku skumju,
cik dzīvē dažreiz iet slikti,
bieži nav naudas un Āzijas kalni tik tālu,
bet rudens vienmēr iekrīt tai laikā,
kad strazdiem jāizsvilpj sāpes no atmiņu dārziem.

Šonakt pasaulēm tālām
gribējās aizlidot līdzi
plašumā, kuram nav gala,
bet —
rudens vienmēr uznāk pirms laika,
un spēka trūkst pacelties pašai sev pāri.

/dzejoļa autors Austra Skujiņa/

.....